Olga Rajecka: būs daudz pārsteigumu, un visi koncerti būs ļoti krāsaini

Jau pēc dažām dienām sāksies Olgas Rajeckas jubilejas koncerttūre “Mana svētku diena”. Intervijā Olga Rajecka stāsta par savām izjūtām, šā brīža notikumiem un gaidāmo koncerttūri.

Ko tu šajā sarežģītajā laikā vēlies pavēstīt saviem klausītājiem?

Esmu sapratusi: ir jādzīvo katru dienu; pavisam noteikti mums katram vajag savus nākotnes plānus un mērķus. Katru dienu vakaros ir jāskaita lūgšana un jāpiemin labie darbi, kurus esi izdarījis pa dienu. Ir svarīgi no rīta pamosties blakus mīļotajam cilvēkam un tas, ka bērni ir veseli.
Atceramies: kad bija epidēmija, mums nebija ļauts dziedāt, dziedāt un būt kopā, visi bija izolēti, taču, kā es saku – karā viss ir atļauts! Karā cilvēki mirst un dzimst, karā cilvēki pārdomā daudzas lietas, diemžēl arī zaudē savus tuvākos, un tas ir briesmīgi… Taču karā ir atļauts arī dziedāt un dejot. Mēs nezinām, kas ar mums var notikt; mēs varam tikai ziedot un palīdzēt un darīt visu citu, kas ir mūsu spēkos, taču neko nevaram ietekmēt, tāpēc mums ir jāizrāda sava attieksme. Arī – vai esam ar savu kaimiņu uz vienu roku. Katrā ziņā, es vienmēr esmu ar saviem kaimiņiem uz vienu roku; mēs vienmēr viņiem palīdzēsim, un arī tad, kad esmu prom, mani kaimiņi vienmēr man palīdz – gan pieskata dzīvniekus, gan aplej puķes. Tā mēs te dzīvojam, un es gribētu, lai visi tā dzīvo.

Jau pēc dažām dienām sāksies tava jubilejas koncerttūre. Ar kādām domām un izjūtām tu to gaidi?

Ar lielu nepacietību! (Smaida.) Esmu priecīga, ka esmu nodzīvojusi līdz sešdesmit gadiem, ka esmu sākusi dziedāt 14 gadu vecumā, tātad dziedu jau pilnus 46 gadus… Šie gadi bijuši skaisti un enerģiski, un esmu pārliecināta, ka arī turpmāk dzīvē mani gaida daudz skaistu lietu un notikumu. Man ir bērni, tātad – ir turpinājums, un, ja mēs visi kopā domātu labas domas, tad nebūtu tas, kas pašlaik diemžēl notiek kaimiņos Ukrainā… Ja mēs visi iestātos par savu zemi, ja mēs būtu tādi patrioti, kādi ir ukraiņi… Noliecu galvu viņu priekšā par to, ka viņi ir tādi savas zemes un dzimtenes patrioti! Domāju, ka arī mēs tādi būtu. Mums tikai drusku jāpašķetina, kas notiek valdībā, jāsaprot, kurš ir kas. Un būtu labi, ja tie, kuri sēž tur, augšā, un saņem lielās naudas, padomātu arī par mums, parastajiem cilvēkiem, lai viņi dažreiz padomā, kā mums klājas un no kā mēs dzīvojam, un kas notiek Latvijā. Jo tie, kas ir tur, augšā, ļoti maz kaut kur ir bijuši; viņi pie cilvēkiem brauc tikai pirms vēlēšanām, un tad saka, ka ir noguruši, jo viņiem, redz, jātiekas ar vēlētājiem. Un tas ir vienīgais lielais darbs, kuru viņi ir izdarījuši… Un tad vēl ir daudz tādu, kas nav mūsu pusē, lai gan te ir piedzimuši un nodzīvojuši, bet tagad grib citu varu, un arī tas ir ļoti sāpīgi. Uz Sibīriju gandrīz no katras ģimenes kāds ir izsūtīts; kas tur kādreiz dzīvoja, tika izsūtīti; arī manas draudzenes vecmāmiņu kopā ar visu ģimeni izsūtīja, izsitot viņas dzīvokļa durvis ar zābakiem. Par to man ir ļoti liela sāpe…

Kur tu smelies spēku un iedvesmu, lai tomēr, par spīti visam, rīkotu savus jubilejas koncertus?

Spēku man dod doma, ka aizvien varu padziedāt, ka varu dejot un varu iepriecināt un iedvesmot cilvēkus – tā, kā to darīju 1991.gada janvāra barikādēs, kā to darīju pandēmijas laikā, dziedot visos pagalmos un uz ielām, sētās un pie pansionātiem. Tāpēc liels paldies manam vīram Ivo, kurš šajā laikā mani vienmēr atbalstīja ar skaņas tehniku un aparatūru, manam deju kolektīvam «Madara», liels paldies maniem draugiem, paldies arī Didzim Melderim, kurš ziemas koncertos spēlēja ģitāru, lai arī viņam sala pirksti. Bet mēs to izturējām! Domāju, tas ir ļoti svarīgi, ka varam cilvēkus uzmundrināt, ka vari dot cerību. Jo cerība jau mirst pēdējā, vai ne? Cilvēki taču cer, ka kāds vēl tomēr smaida, nevis visu laiku jūtas nospiesti, vai skatās televizoru. Ejiet taču dārzā, jo ir pavasaris! Grābiet, ravējiet, stādiet; nevis visu laiku skatieties ziņas! Daudzi, skatoties TV ziņas, baidās, bet – pret ienaidnieku ir jācīnās! Ir jābūt drosmīgam, un tas viņam nepatīk; viņš pats kļūst bailīgs. Ja tu no viņa baidies, viņš ir drosmīgs; tāpēc – nebaidies! Ņemiet piemēru no ukraiņiem – no sievām un vīriem, kas tur karo, aizstāvot savu zemi!

Koncerttūrē droši vien izdziedāsi savu repertuāru no A līdz Z?

Par repertuāru – jā, jo šo 46 gadu laikā esmu iedziedājusi vairāk nekā tūkstoš dziesmu. Citi pat tik ilgi nav nodzīvojuši, kā es dziedu… Šķiet, mēs ar Ievu Akurateri esam palikušas vienīgās, kuras tik ilgi dzied un dejo, un vēl ir formā. (Smejas.)
Tāpēc katrs mans koncerts būs atšķirīgs, tajos skanēs dažādas dziesmas, taču koncerta pirmajā daļā vienmēr būs Imanta Kalniņa dziesmas – gan dzirdētas, gan nedzirdētas, gan ļoti populāras, gan mazāk zināmas. Reiz saskaitīju, ka laikam esmu ieskaņojusi 116 ImKas dziesmas pa šiem gadiem, un par dažām nemaz neatcerējos, ka esmu tās iedziedājusi. (Smaida.) Koncertos pirmā daļa būs nemainīga, un tajā piedalīsies instrumentālā grupa Jāņa Miltiņa vadībā: ģitārists Jānis Rubiks, Ernests Mediņš pie bungām, pats Jānis Miltiņš un Jānis Bērziņš, kā arī čellists Tomass Ančs. Būs daudz pārsteigumu un galvenais, ka visi koncerti būs ļoti krāsaini.

Savu koncerttūri sāksi Lielvārdē – tev pavisam īpašā vietā.

Pirmās skatuves atmiņas man saistās ar ansambli Lielvārdes kolhozā «Lāčplēsis», tāpēc tieši Lielvārdē 2.aprīlī sāksies mana koncerttūre, un nesen atjaunotajā Kultūras centrā notiks šajā dienā notiks divi koncerti. Tajos gaidu arī savus atbalstītājus, kuri savulaik mūs atbalstīja, kad TV3 «Dziesmu karos» piedalījos kopā ar Lielvārdes Violeto kori. Droši varu teikt, ka lielvārdieši ir manējie! Lepojos, ka esmu no tās puses, ka mums ir skaists Kultūras nams, ka mums ar kori izdevās estrādē ierīkot soliņus. Toreiz darījām visu, lai soliņi būtu, un tur tie ir. Par to man ir liels gandarījums un prieks, un zinu, ka kopā ar draugiem un faniem varu daudz izdarīt. Atgriežoties pie koncerta: tajā piedalīsies arī dziedātāja Aija Andrejeva un ģitārists Kaspars Ansons, dziedātājs Uģis Roze, Lielvārdes Violetais koris, vidējās paaudzes deju kolektīvs «Madara», ar kuru kopā vēl uzdancošu kādu tautas deju, tā ka koncerta otrā daļa būs ļoti spilgta un grandioza. Ceru arī, ka klausītāji un mani fani dziedās līdzi! Puszāle jau bija izpirkta, kad vēl bija ierobežojumi; tagad vajadzētu izpirkt otru pusi. Jo nevajag neko gaidīt, tāpēc lai pēc tam nebūtu jānožēlo – nu kāpēc es neaizgāju? Tieši tāpat bija pandēmijas laikā, kad cilvēki teica: kāpēc es neaizgāju, gadu taču viss bija ciet, vajadzēja taču toreiz aiziet… Neko nevajag atlikt, un neko nevajag bāzt zeķē! Jo mēs neko nezinām, kas būs…

Tālāk tavi ceļi vedīs uz Valmieru un Rēzekni?

Jā, 8.aprīlī viesosimies Valmieras Kultūras centrā, un koncertā piedalīsies gan grupa «Bāze 7», gan «Vitamīns», Raimonds Macats, Aigars Krēsla, būs Sandra Macate, arī Jānis Eglītis un Jānis Purviņš – viss vecais «Vitamīna» sastāvs. Un, protams, koncertā piedalīsies arī «Eolika».
9.aprīlī visi būsi Latgales vēstniecībā «GORS» Rēzeknē, un šajā koncertā piedalīsies grupa «Baltie lāči» un Andris Baltacis, arī Andris Eriņš, grupa «Dricānu dominante», vijolniece Inga Zeile un grupa «Baritoni», kuri izpildīs manas dziesmas. Protams, arī šeit būs Uģis Roze. Pirmajā daļā skanēs Imants Kalniņš, bet otrā daļa būs ballītes un «Balto lāču» stilā, kurā manas dziesmas skanēs tādā interesantā apdarē, kuras pavadīs akordeons, vijole un tuba.

Vai koncerts būs arī Rīgā?

Jā, 22.aprīlī viesosimies VF Kultūras pilī, un šajā koncertā piedalīsies tie deju kolektīvi, kuros esmu dejojusi pēdējos gados: gan TAD «Līgo» ar deju «Saule riet» un «Sidrabrasa», būs vidējās paaudzes deju kolektīvs «Rotaļa XO» un deja «Krūga Madaļeņa», kas tika speciāli veidota man. Būs arī vidējās paaudzes deju kolektīvs «Madara», kas izpildīs vairākas dejas un ar kuru kopā gan dziedāšu, gan dejošu. Būs sastāvs «Šain», ar kuru savulaik bijām kopā Gruzijā, un tajā apvienojušies astoņi precēti pāri no citiem kolektīviem – gan «Daugavas», gan «Zīles» un «Rotaļas». Šajā koncertā pirmajā izdziedāsim «Buramdziesmas» kopā ar dziedātājām Zani Gudro un Laimu Miltiņu, kā arī ģitārists Aivaru Gudro. Otrajā daļā uz VEF skaistās skatuves būs ritīga dancošana.
Un viens no skaistākajiem mirkļiem ir ziņa, ka atkal ir atdzimis «Dāmu pops» – dzīvs un dziedātgribošs, un dziedošās meitenes būs gan 24.aprīļa koncertā Cēsu koncertzālē, gan 30.aprīlī Ventspils koncertzālē «Latvija».
Vēl noteikti gribu piebilst, ka šajos koncertos dominēs ļoti koši tērpi: es visu laiku mainīšu tērpus – būs gan platformenes, gan kļošenes, kas atkal ir modē, un «pink» (rozā) krāsa, kas šogad ir galvenā modes krāsa.

 

Biļetes uz Olgas Rajeckas koncertu Valmierā: https://www.bilesuparadize.lv/lv/event/110404

WordPress Appliance - Powered by TurnKey Linux